4. daļa no 9
Bioloģija, uzticēšanās un līdera ikdienas rīcība
Grāmatā līderība tiek skatīta ne tikai kā vadības prasme, bet arī kā cilvēka uzvedības izpratne. Mēs neesam mašīnas, kuras vienkārši reaģē uz mērķiem un bonusiem. Mūsu uzvedību ietekmē drošības sajūta, piederība, atzinība, stress un uzticēšanās. Kad cilvēki jūtas pamanīti un aizsargāti, sadarbība kļūst dabiskāka. Kad viņi jūtas apdraudēti, paaugstinās spriedze, samazinās atklātība un cilvēks sāk domāt vairāk par izdzīvošanu nekā par kopīgu uzvaru.
Tāpēc uzticēšanās nav deklarācija. To nevar vienkārši ierakstīt vērtību sarakstā vai pateikt sapulcē. Uzticēšanās rodas no pieredzes. Cilvēki vēro, ko līderis dara brīdī, kad ir neērti. Vai viņš aizstāv komandu, kad spiediens nāk no ārpuses? Vai viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem? Vai viņš klausās, pirms vērtē? Vai viņš atzīst kļūdas, vai arī tās vienmēr atrodas kaut kur zemāk hierarhijā?
Ļoti bieži uzticēšanās tiek būvēta nelielos brīžos. Kā līderis reaģē uz sliktu rezultātu. Kā viņš runā par cilvēku, kurš nav telpā. Kā viņš atbild uz jautājumu, kas jau ir uzdots vairākas reizes. Kā viņš paziņo izmaiņas. Kā viņš sadala atzinību. Šie mazie signāli komandai pasaka vairāk nekā oficiāls teksts par vērtībām. Un, ja signāli ir konsekventi, cilvēki sāk ticēt: šeit var strādāt godīgi.
Šeit parādās arī grāmatas bioloģiskais slānis. Kad vide ir droša, cilvēkiem ir vieglāk just piederību un uzticēšanos. Kad vide ir draudīga, stress pārņem lēmumus. Tādēļ līderim nav jābūt psihologam, bet viņam ir jābūt pietiekami uzmanīgam, lai saprastu: atmosfēra komandā nav blakusprodukts. Tā tieši ietekmē to, cik labi cilvēki domā, mācās un sadarbojas.